reiz dzīvoja maza meitene. jau kopš mazām dienām viņa vēlējās izzināt pasauli, cepot smilšu kūkas pludmalē, sēdinot lāčus un lelles skolas solos un liekot atzīmes par mājasdarbiem, vārot zupu turpat Gaujmalā no vectēva tikko noķertās līdakas, pabeidzot mākslas skolu, gleznojot pulciņos un plenēros, dekorējot kūkas sev un citiem, organizējot un pušķojot dārza svētkus, štukojot džemperu dizainus, rīkojot fotosesijas, riktējot instagrama bildes… tomēr viņa jau sen, sen, kad vēl mācīja lellēm matemātiku, zināja, ka viņas nākotnes darbs būs žurnālistikā. un tās tas arī notika. rakstīšana kļuva par viņas sirdslietu, profesiju, darbu. un tomēr ikreiz, kad kāds viņai vaicāja, ko vēl viņa labprāt dzīvē darītu – viņa vienmēr smaidīja un teica, ka labprāt taptu par floristi, atvērtu ziedu veikaliņu un kopā ar suni smaidīgi sagaidītu katru puķu kārotāju, aprūpējot, apčubinot un sarūpējot visskaistāko.  

jā, tā mazā meitene esmu es – nu jau lielā Sanda. un, re, šis ir vēl viens pierādījums tam, ka sapņi piepildās. vismaz pagaidām pie ziedu veikala tikusi neesmu (sapņi mēdz mainīties, vai ne?), toties sagaidīt ziedu kārotājus savā brīnišķīgajā studijā kopā ar suni gan es turpmāk varēšu. mana sirds dzied, kad šo rakstu. jau nevaru sagaidīt nākamo reizi, kad sapucēšu telpu, savārīšu smaržīgu tēju, iedegšu sveces un sagaidīšu viesus. man tik ļoti patīk šie brīži… pirmās mulsinošās sveicināšanās frāzes un jau pēc dažām minūtēm mēs kļūstam par radošuma burvjiem. es reizēm slepus pavēroju šos skaistos cilvēkus un manā sejā visdrīzāk iezogas redzams smaids, redzot katru mirdzošo acu pāri, kad tā īpašnieks, aizmirsdamies par visu citu pasaulē, nododas radīšanas brīnumam. tā ir silta pateicības sajūta, kas paliek ar mani telpā, kad visi ir prom. pateicības sajūta par to, ka man apkārt ir tik brīnišķīgi, atvērti, sirsnīgi, talantīgi cilvēki.

es godīgi nezinu, kas tas par brīnumu – bet patiešām pie manis ciemos nekad nav bijis neviens cilvēks, kuram gribētos ieliet darvas pilienu tajā medus podā. nezinu, nenāk tādi. kaut kā vienmēr atmosfēra ir tik mierīga, harmoniska, vienam otru paceļoša, ka reizēm pat skudriņas skrien. par to, ka man izdodas savest kopā cilvēkus, sapazīstināties, izsmaidīties. un šādā vidē nevar nesanākt darāmais darbs – apkārtējā vide, cilvēki burtiski piepilda to ar papildus vērtību. turklāt katrs zieds ir skaists pats par sevi un, ja tu gadījumā šaubies, vai tev sanāks, es lūdzu tevi – nešaubies. tev sanāks. es apsolu, ka tev sanāks gan brīnišķīgs darbs, gan skaista, gluži vai terapeitiska atslēgšanās no pasaules, kur nereti lielākā vērtība ir panākumi. es, mans suns Olivers un apkārt esošie ziedu/zaļumu toveri tev parādīs, ka reizēm, lai sajustos pa īstam iederīgam šajā dažkārt dīvainajā pasaulē, pietiek uz dažām stundām ienirt floristikas pasaulē.